Tēmas, par kurām vēlos izteikties, pašas ienāk manā ikdienā.
Un tādā apjomā, ka ir skaidrs – ir jāraksta.
Es ar savu viedokli noteikti nepārstāvu sabiedrības vairākuma viedokli, bet tieši tāpēc rakstu.
Un šoreiz gribu izcelt dažus punktus par izglītības kvalitāti.
Brīvprātīgi jeb ar rekomendāciju piedalos diskusiju grupā par izglītības kvalitātes vērtēšanu, tās kritērijiem. Tiekoties ar pedagogiem, satiekot bijušos audzēkņus, šī tēma vienkārši “lec ārā” un grib būt sadzirdēta.
Vai korekti izglītības kvalitāti vērtēt pēc rezultātiem valsts eksāmenos, pēc absolventu skaita vai pēc citiem cipariem un skaitļiem?
Es saprotu, ka ir formālie rādītāji, bet kādam ir jāpaskatās uz šo ainu kopumā. Un kāda tad tā ir?
Eksāmenu rezultāti lielākajā daļā gadījumu neko neparāda – ne to, vai jaunietis iestāsies augstskolā un to pabeigs, ne to, kādus darba pienākumus uzņemsies, ne to, kāds viņš būs kā ģimenes cilvēks. Un kas tad izglītības sistēmai ir svarīgākais?
Es vairāk varu runāt par tehnikumu (profesionālo izglītības iestāžu) beidzējiem un audzēkņiem.
Man ir ārkārtīgi liels prieks redzēt tos jauniešus, kuriem mācību procesā gājis kā pa celmiem, bet dzīvē ir ļoti veiksmīgi: gan veiksmīgi studē augstskolās, gan ir veiksmīgi kāpuši pa karjeras kāpnēm, gan ģimenes izveidojuši. Protams, arī centīgie var sasniegt un sasniedz daudz, bet ne atzīmēs ir tā sāls.
Un tad ir pretstats – skolā mācījās super, tuper, bet līdz ko nonāk reālajā dzīvē, tā nu ir apmulsums un izbrīns, jo sistēma no bērnudārza visu laiku ir likusi visādos drošos rāmjos. Bet īstajā dzīvē labāk izdzīvo tie, kas prot domāt ārpus rāmjiem. Kuros apstākļos skolotājiem vieglāk strādāt – protams, rāmju ietvaros. Kas mums sagādās labākas pensijas – tie, kas domās ārpus rāmjiem. Khm, ir, ko aizdomāties.
Un palaidnīgākajiem ārpus rāmjiem domāšana attīstās tieši tajā, ka viņi visādi cenšas apiet sistēmu. Lūk kā! No vienas puses – paldies sistēmai.
Pati esmu absolvējusi Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzija. Un tur direktors Jānis Endele ar savu brīnišķīgo skolotāju komandu, nodrošināja ne tikai kvalitatīvu mācību procesu, bet arī domāšanu ārpus rāmjiem. Skolā veidotā mācību sistēma veicināja jau no 3.klases (mums bija apgrieztā skaitīšana, ģimnāziju beidzām, kad bijām 1.klasē), ka mēs paši izvēlējāmies, ko papildus mācīties (iniciatīva, nākotnes plānošana), bija obligāti jākārto eksāmens šajos priekšmetos (atbildība).
Mācības pārsvarā notika vienā un tajā pat klasē – mūsu drošajā vidē, tāpēc labāk varējām koncentrēties pašām mācībām un daudzas jo daudzas lietas, kas veicināja mūsu kā personību izaugsmi. Rezultātā no 21 absolventa, manuprāt, 100% iestājāmies augstskolās un esam veiksmīgi savās dzīvēs. Tātad sistēmā var sadzīvot gan rāmju turēšana, gan uzdrīkstēšanās paskatīties, kas ir aiz drošajiem rāmjiem.
Vidusskolām, ģimnāzijām, tehnikumiem izglītības kvalitāti vajadzētu mērīt pēc 4 gadiem – cik daudzi ir absolvējuši augstskolu, kādās darba vietās strādā utt. Atzīmes neparāda gandrīz vispār neko. Kurš darba devējs prasa sekmju izrakstu? Es noteikti ne.
Nenoliedzama loma ir ģimenēm. Ja ģimenē nodrošina atbalstu domāšanai ārpus rāmjiem, tad gan jau sistēma šos degsmes pilnos jaunos censoņus “nenogalinās”. Bet arī vecākiem ir vieglāk “tikt galā” ar audzināšanas darbu, ja liekam rāmjos. Kādu mēs vēlamies redzēt Latvijas nākotni? Šobrīd ir tik dinamisks laiks, ka skolas uzdevums ir iedot prasmes spēt adaptēties jebkādos apstākļos, saprast, ka jāmācās ir visu laiku, diendienā un tam ir jābūt tikpat pašsaprotami, kā ēst, dzert, elpot.
Novēlējums: “Ja Tu vienmēr centīsies būt normāls, Tu nekad neuzzināsi, cik lielisks vari būt” (Meija Endželu).
Ļaujam bērniem, jauniešiem nebūt normāliem, vienkārši mazliet viņus pieskatām un atbalstām, cik vien iespējams.